Liepāja (Liepadžah) 2017

Visi mēs skrienam.  Vai nu pēc pirmās vietas olimpiskajā maratonā, vai arī uz tuvākajiem krūmiem autobusam piestājot zaļajā pieturā. Vai arī uz veikalu bez piecām desmitos.

Ir daži tūkstoši skrējēju kas skrien sacensībās. Citiem sanāk labi un viņi stāv uz pjedestāla, citiem pjedestāls ir vienaldzīgs un viņi izbauda skrējienu lēnām čunčinot savā jogging tempā, jo svarīgi ir tas, ka būs medaļa, putra un vispār izvilkties laukā.

Un ir trešā grupa skrējēju – tie kas cenšas. Viņi zin (man skolotāja stāstīja ka ‘nav tev te nekāda Zina’, es tā sapratu ka mūsdienās zina ir atkal legāla, bet bailes no lieteratūras skolotājas stāv pāri likumam), ka pjedestāls nespīd, bet ikdienā tomer trenējamies, pa ziemu ir labi pastrādāts, sačimači ir reizi mēnesī (ar Stirnu Buku – ik pa pāris nedēļām neskaitot vēl tādus ne-seriālus kā Zīlons, Rembate, Saldus, utt). Karoč – ir skrējēji, kam sacensības ir kā pārbaudījums. Obligātais eksāmens. Ja tu zini sajūtu “man jānoķer tas orandžais krekls” vai arī “pēc šitā līkuma es paiešu, nē, pēc nākamā”, tad tu zini par ko es runāju.

Īīīiīiiiīīsāk sakot, es pat neatceros ko es gribēju stāstīt. Ak jā Liepadžah.

Kamēr mans šoferis Jūlis bija pa savām darīšanām un līdzbraucējs Vieda klausījās kā Višķers izstādē “Atpūta un sports” stāstīja par skriešanu cilvēkiem, kam interesē atpūta, bet ne sports, es piekārtoju māju un aizmirsu par to, ka vajadzētu iziet izlocīt kājas pirms rītdienas skrejiena.

Nedaudz vēlāk jau bijām uz bēdīgi slavenās Liepājas šosejas un drīz jau es sapratu, ka ne jau šoseja ir bēdīgi slavena, bet tie atsevišķie [piip], kas dzen līkumā kalnā (kaut arī CSDD eksāmenā pat ir speciāls ilustrēts jautājums – vai drīkst dzīt līkumā braucot pret kalnu). Un šie daži [piip], kas uz Liepājas šosejas dzen līkumā kalnā (jā jā, tu baltā mikroautobusa vadītāj un melnā VW Golf GTI īpašniek, jūs abi esat… neesat… karoč sapratāt) beigās veido to kopējo sajūtu ka “visi” šoferi uz Liepājas šosejas ir nenormāli un pati šoseja ir bēdīgi slavena.

Liepāja sagaidīja mūs ar aukstu vēju un siltām vakariņām Tērauda vakariņās Baronā Bumbierī. It īpaši iesaku kūku/torti Princese – tā bija tik daršīga un trekna ka es pirmo reizi mūžā starp šokolādi un krēmu sajutu kā garšo tīras 100% “kalorijas”.

Liepāja, 26.tais marts, “vasaras sezonas atklāšana” (tiem kas nepiedalījās Rozentāla skriešanas svētkos nedēļu iepriekš). Pirms mača par sevi liek zināt kaulu plēves. Nu tā – līdz asarām. Es visu nedēļu spaidīju, masēju ar palmu eļļu un ciprešu skuju slotiņu, bet neveiksmīgi (jo es esmu programmētājs, nevis fizioterapeits galu galā). Aizskrēju uz aptieku pēc ibumetīna plāksteriem, kas tik ļoti labi palīdzēja pērn. Plāksteru nebija, bija ziede. Ja ziest tad ziest – ieklāju savas spalvainās kājas centimetru biezā ibumetīna gēlā. Žēl, ka odi un mušas vēl nav modušies, tad sanāktu jauks… ne herbārijs… bet kā sauc kukaiņu kolekciju?

Piecas minūtes pirms starta optimistiski nostājos koridorī (man liekas, vai arī Skrien Latvija beidzot ieviesīs starta koridorus, kuros tāpat visi stāsies randomā) ar atzīmi 35:00-45:00, bet pesimistiski nostājos galā. 3… 2… 1… starta šāviens (vai tad nebija vēl piecas minūtes jāstāv?) un sākam pārbaudīt ko ta tādu labu esam pa ziemu sadarījuši.

Pēc brīža kā maza bulta klāt ir Anete. Dzirdējusi ka es skriešot “lēnām uz 4:45”. Neko sev lēnām. Es pirms diviem gadiem uzstadīju savu pirmo “zem stundas” 10km rekordu skrienot pa tolaik anormāliem 5:30, bet tagad 4:45 skaitās lēnām? Es apmulsu, sajutos vājš, bezspēcīgs. Sadzirdēju, kā visi smejas man aiz muguras “tu esi lēns, tu esi atbraucis kā tūrists pēc medaļas, tu esi tas par ko Tipiskais Skrējējs parasti ņirgājas (kad neņirgājas par Serjoginu)”. Sakodu zobus un sāku kāpināt tempu. Not today! Šobrīd fonā gribētos mežragu, saulrietu, asv karogu un ērgļa siluetu, bet bet viss kas man bija – 500 sēcošu un elsojošu spļāvienu koris un 1000 kāju dipoņa.

Sāku kāpināt tempu. Nav ne jausmas cik tas bija, bet turējos ap 90% no maksimuma.

Man nepatīk (nu labi – riebj) kad cilvēki saka “es izlikos uz 110%”. Ja tu izlikies uz 99% tev jau jābūt tuvu komai. 100% – koma un 101% principā ir miris. Interesanti, kā ir būt “principāli mirušam”. Tipa tu neesi, bet tev ir principi…

O. es sapratu, kad lietot šitos “Citātu” blokus – kad gribas kautko beztēmā iestarpināt.

Kaukur kilometru vēlāk trases malā stāv Jūlis ar Normundu. “Turies Bannij!”, pēc sekundes “Aiziet, Anete”. O, Anete tur līdzi? Super!

Dzenu visus optimistus, kas starta koridorā bija nostājušies acīmredzot “35:00-45:00” koridorā sākumā. Ar mani sāk runāt kāds līdzskrējējs. Par pulsu, par Garminu. No sarunas var saprast ka mēs esam pazīstami, bet man nav ne jausmas kas tu esi, un tik māju ar galvu. It kā līdzīgs Dīriņam, bet tas tak jūrā. Es nesaprotu, kā var desot uz 4:30 un runāties tā it kā mēs sēdētu uz soliņa un dzertu karameļu frappuccino. Nav laika pazīties, jāskrien tak. Čalis visžēlīgi palaiž mani vaļā novēlot tālāk skrējienu. Ok. Bet. Tfuck, ja tu tik relaksēti runā skrien tādā tempā, tad ko tu pats neskrien ātrāk? Man taka pieklājibas pēc būtu jākāpina temps, bet es tā jau eju ātrāk nekā sākumā gribēju. Ceru, ka beigās viņš mani neapdzīs. Beigās viņš mani neapdzina. Kas tu esi?

Pirmā apļa beigās jūtos labi. Stabili. Malā mani uzmundrina Jānis ar Santu, redzu Raiti. Nu, varētu moš vēl kāpināt, vairs jau tikai aplis palika. Kāpinu uz 4:05 (nav ne jausmas cik ir temps, Liepājas elektromagnētiskā lauka ietekmē GPS jūk prātā un rāda visādus skaitļus no 3:50 līdz 7:00).

Uzmundrinu skrējējus, ko apsteidzu.  Viens skrien salīcis, pasaku lai iztaisnojas, būs vieglāk. Cita zvetē rokas tā, ka atliek tikai iedot izkapti un palais siena pļavā. Vēl kāds sekli elpo un sēc. Ceru, ka tiešām palīdzu un neizklausos annoying tipa “ja tu tik gudrs, kāpēc jau neesi finišā”. Bet man vienkārši gribas lai cilvēki mazāk cieš skrienot. Ne jau es taka pārgudrs, vienkārši, gribas padalīties ar easy know-how 1-2-3 a-b-c.

Trešo reizi mani uzmundrina trases malā Jūlis. Prasa vai ar kāju viss kārtībā. Ibumetīna gēls dara savu – neko nejūt. Bet kas ir dīvaini – nejūt arī to sasodīto potīti, kas mani vajāja visu pagājušo gadu tfu/tfu/tfu.

Paliek 3 kilometri, nu jau visi dzenamie pa lielam apdzīti un paliek pāri aptuveni vienā tempā skrienošie, kas sāk organizēties grupās. Mikrobiologam te būtu ko pavērot – skrējēji kā tādas amēbas un infuzorijas grupējas, veido paciņas un virzās uz priekšu – stiprākie nevar atrauties, vājākie negrib atpalikt. Sākas cīņa par Alfa tēviņa statusu kategorijā “es-neesmu-spēcīgs-bet-tevi-garām-nelaidīšu”.

Tuvojas uzskrējiens pie stadiona. Ar pseidozinātnisku interesi novēroju kā izraujos savas mikrogrupiņas priekšgalā par spīti tam ka vispār nekāpinu tempu – vnk tas padsmit metru uzskrējiens ļoti ietekmē mūsu flatlanderu spējas kaut uz dažām sekundēm skriet arī vertikāli. Nu labi, kāpa aiz Liepājas stadiona nav ne Monblāns pat ne Siguldas nogāze, bet… nu jā… interesanti…

Kaukur pretī skrien Razgalis, smaida un sauc ka nav tik slikti ar mani. Es piekrītu – iet labāk nekā cerēju.

Dzirdināšanas punkts. Gribas atvēsināt seju. Skrienot pa gabalu prasu “tas ūdens”? “Jā”. Paķeri glāzi un triecu sev sejā (saturu, nevis glāzi). Kad dzēriens ir pusceļā starp glāzi un manu seju dzirdu jau aiz muguras “stulbā, tas nebija ūdens”. Nu ja. Tagad man sejā ir sviedru/sīrupa maisījums.

Finiša kilometrs. Super, beidzot vējš ir no muguras. Taisna iela. Uzkāpinu vēl tempu un ceru ka varētu finišēt ap 4:00. Nu tā, lai pēdējais ātrākais. Malā atsildās Kristiāns ar kaut kadu beibi. Es izmisumā saucu lai velk mani. Šis pavelkas un sāk skriet man pa priekšu un dzīt/vilkt. Es nesaprotu, kā var tik ātri skriet un relaksēti runāt “Davai ķeram to orandžo kreklu”, “Davai, saņemies, reku jau finišs”.

Temps anormāls (vēlāk video redzams ka mani noskrietu jebkurš onkuls, kurš cenšas paspēt uz autobusu). Dzenam skrējējus vienu pēc otra. Viens čalis tomēr nepadodas uz sakot “Aiziet!” tur līdzi. Es ceru, ka finišā ir fotofiniš.

Tad sāk raut uz augšu kūku Princese ar visām tās kalorijām. Nedaudz reibst galva. Sāk spiest sirds. Man sajūta ka es skrienu stadionā 100m, bet tikai te ir 10x garāks stadions. Malā Gundegā ūjinā “Nečillo, beigas”. Kristiāns atbild “Viņš nečillo, viņš strādā”. Manjaki…

Pārsimts metrus pirms finiša saprotu, ka mana veselība tomēr is svarīgāka par finišēšanu miljonajā, nevis miljons pirmajā vietā kopvērtējumā. Nometu dažas sekundes un palaižu to čali pa priekšu lai jau skrien. Galu galā es viņu vienreiz jau noķēru. Kristiāns turpina saukt “Skrienam tepat jau ir aiz stūra, es tur biju!” tad paskatās uz apakaļu un “ach… nu ok”.  Man vienalga – finišēju strong. Nenormāli pateicīgs Kristiānam. Superīgs Čalis. Beigās skatos ka pēdējais kilometrs gāja kaukur pa 3:40 laikam. Ak, ja tā varētu visus 11…. Gan jau nākamgad 😀

Liekas ka vemšu, bet tikai izrīstos pa tukšo, diemžēl nenokļūšu marketinga materiālos kā “tas džeks, kas liepājā finišā izvēmās”. Izpildīts gan mans plāns (noskriet pa 4:30 vai finišēt 11km zem 50min), gan trenera plāns (noskriet starp 4:15-4:20).

Gribas picu, picas nav, toties ir putra (paldies Alīnai, ka aizlienēja kuponu). Putra ir garšīgāka nekā citus gadus, bet…. daudz mazāk…

Tērauda atvakariņas, līgans ceļš mājup atkal šausminoties par [piip] braucējiem uz bēdīgi slavenās Liepājas šosejas.

Paldies. Visiem. Visus nenosaukšu, tāpēc nesaukšu nevienu. Izņemot Jūli. Jo sieva (un viss viss kopā sākot no čītošanas ar picu beidzot ar dzīšanu naktī ziemā to picu izkratīt).

Paldies Kristiānam par izvilkšanu finišā. Paldies Aldim, ka ir kļuvis nedaudz ātrāks par mani. Nedaudz. Būs interesanta sezona. 🙂 Paldies Kristapam Kaimiņam par iedvesmu. Paldies tam čalim, kas ar mani runāja skrējiena laikā.

Un paldies visai pārējai Tērauda komanda. It īpaši treneriem par manis remontēšanu un izvadīšanu cauri grūtajam periodam un neatmešanu ar roku. Ceru ka tas grūtais periods ir cauri un neatgriešanos (tfu/tfu/tfu) un tālāk tikai zvaigznes. Man gada laikā bija divi starti – rudenī Siguldā man likās ka es esmu norakstāms un nožēlojams, tagad man nav laika sevi žēlot.

Kas tālāk? Jāķer Aldis, pēc tam Arvis 10km un Normunds pusītē.  Vispār būtu jāķer arī Baskājis Edgars. Ļoti progresējis pa gadu… Bet tas jau ir cits emuāra ieraksts.

Tatā. bučiņāaas…

2 Comments

  1. Jā tikai nedaudz ātrāks. Būs labi!

  2. Nja, tos procentus jauc.
    Redz, tas it kā pazīstamais čalis bija no tiem, kas skrien čiliņā, vnk viņam tas ir tik ātri.
    Es arī pagājušo gadu dzīvoju (skrēju) `ar potīti`. Ātri skrienot to jutu mazāk, nekā lēni skrienot.
    Palīgstadiona kāpa ļoti veiksmīgi pildīja savu funkciju – sita ārā no ritma.
    Tu nebiji vienīgais ar sīrupu sejā. Uldzha`m gāja līdzīgi. Tikai viņu neviens nepiekrāpa, pats iegrābās.
    Forši esi pacīnījies finišā! Bet veselību jāsaudzē. Malacis!
    Jāizvairās no īsta kaula plēves iekaisuma, tas tad prasa 2 – 4 mēnešus off.
    Liepājas šoseja, tāda nu tā ir, bet esmu pieradis un mīļa jau. Ir mazliet savādi, ka virzienā uz Valmieru visi drīzāk brauc ar 80 nevis 100. Bet Kurzeme mazāk apdzīvota, tāpēc ātrumi lielāki. Un vēl mums tas vējš galvā. Tu jau redzēji, kas darās ar GPS 🙂
    Tā nu sanāca, ka nepadomāju, ka Liepājā sabrauks vesels bars ar Edgariem. Būtu savākušies.

    Saglabājos skriešanas prieku – aiziet!

Leave a Reply

Your email address will not be published.

*

© 2017 Bannijs Skrien

Theme by Anders NorénUp ↑