Pārvarēt un noticēt. Mans pirmais sub-1:40 pusmaratons

Nu čau. Sen nav bijuši skrējieni, sen nav bijušas skrējienu atskaites. Kopš Rembates pagāžgad.

Rēzeknes pusmaratons man vienmēr ir paticis. Katru reizi tas nāk ar jauniem pārsteigumiem. Pirms diviem gadiem es noskrēju pa 2h:21m, kas bija un palika vissliktākais pusmaratona rezultāts ever. Pagāšgad tieši Rēzeknē noskrēju pirmo reizi mūžā zem 2h (1h:54m) un ieguvu ticību tam, ka es neesmu lašara un varu tomēr skriet ātrāk, ja gribu. Rezultātā es iestājos Tēraudā un šī gada Rēzekne nāca ar lielām cerībām [neaplauzties], tādejādi noslēdzot pirmo gadu daudz maz nenopietni nopietna skrējēja statusā.

Gads. Viens gads treniņu. Simtiem treniņu. Ilgākā pauze – nedēļa. Ilgākais “streak” bez neviena izlaista treniņa – divi mēneši.

Pagāšgads noslēdzās diezgan čābīgi – ķeksīša pēc bija divi PB Siguldā un Rembatē, bet nu pašsajūta bija šļaugana. Pēc tam sāku aktīvi pievērst uzmanību VFS un pēc divu mēnešu intensīviem fiziskajiem treniņiem pa 6h nedēļā (skriešanu 6x nedēļā neviens arī neatcēla) sāku sajust ka paliek stiprāks.

Nedēļu pirms rēzeknes izšāvu jaunu PB 1km – 3:16. Otrdien sajutu ka nav lāga ar ikriem, bet nu noskrēju kā vajadzēja. Trešdien bija jāskrien 14km, bet jau ceturtajā biju nost. Vēl puskilometru tālāk caur asarām ķēru taksi, bet tas nestājās. Pirmais pārtrauktais treniņš. ikri, cīpslas, viss slikti. Ceturtdien izlaidu, piektdien pa mierīgo.

Pirms tam vel sazināšanās ar biedriem par modes jautājumiem. Es taka neesmu tik agri tik ātri skrējis – getrās būs par karstu, šortos par aukstu. Gundega saka, ka “visi skries īsajā formā”. Nu, kur visi, tur es ar. Uz Gundegas atbildību. Beigās viss bija pareizi. Un traki bija skatīties uz visiem tiem satuntulētajiem skrējējiem, omg, karsts tač 🙂

Vēl ar treneri savienojāmies, ka varētu uz 1:40 skriet. Atradu pat internetā kuram man jāseko – tas ir tas pļāpīgais čalis, kurš skrien ātrāk par mani un vienlaicīgi stāsta aņukus, Ainīc vai kā viņu tur sauca…

Atnāca sestdiena – sajūta pavisam čābīga – ikrs sāp, potīte sāp, viss sāp. Noskaņojos uz fiasko. Tā ir vieglāk saņemties. Samierinājos ar iespēju izstāties jau pirmajā aplī. Tāpēc kaujinieciski apņēmos skriet uz visu banku līdz galam – zaudēt nav ko.

Aplipināju abas kājas ar ibumetīna plāksteriem un braucu uz Rēzekni. Iesildījos kopā ar Jūli, bet tā riktīgi – 20min skrējieni, drili, kāpinājumi. Tas viss 20min pirms starta, lai var startēt atpūties, bet vēl silts.

Satieku treneri Jāni un dažus komandas biedrus – paskrienu līdz startam ar viņiem – iedvesmai. Viņi aizdodas elites koridora virzienā, es ielienu kaut kur pa vidu – mans mērķis ir skriet uz 4:45/km kopā ar 1:40 tempa turētājiem un pēdējā aplī atrauties, lai būtu zem 1:40. Ja vien es neizstāšos pirmajā aplī protams.

No malas pie dalībniekiem ielīst nevar – priekšā nožogojums. Mani tas neattur – izceļu vienu žoga posmu un lienu iekšā. Man pakaļ vēl daži iespraucas. Blakus Sanita, un Normunds un 1:40 tempa turētāji, ta jau labi nostājos. Pakāpjos un meklēju, kur palicis Jūlis – man no aizmugures sparīgi māj smaidīga seja – reku Jūlis! Biši dīvaini ka nesabučojāmies veiksmei, bet nu labi. drīz jau tiksimies.

5…4…6..8…2…1…1,5…starts…

Maucam. Pārskrienu pāri starta drātij un ieslēdzu savu darba zirgu. Uzņemu tempu, pēc pārsimts metriem skatos – 4:40 – nu biši ātrāk nekā vajag, bet nu šajā bardakā tāpat neko saprast nevar. Maucam.

Man riebjas divu veidu skrējēji – bērni, kas skrien haotiski pa labi uz aizmuguri un visur, tikai ne taisni uz priekšu. Viens tāds mazais ģēnijs izdomāja, ka viņam jārauj strauji pa kreisi un lai neaizspertu viņu uz priekšu, man nācās pārlekt viņam pāri.

Otri skrējēji kas man riebjas ir tie, kas nerubī cik ātri viņi var skriet un startā lien priekšā. Pirmais puskilometrs reāli paiet pogojot ar citiem skrējējim. Sajūta kā PND koncerta pirmajās rindās.

Starp citiem idiotiskajiem skrējējiem var minēt tos, kas skrienot barā spļaudās pa labi pa kreisi bez īpašas mērķēšanas un vajadzības. Gribas tādam pieskriet klāt, uzsist uz pleca, lai viņš pagriežas, ieskatīties viņa dziļajās tupajās acīs, tad iespļaut viņam sejā un pateikt “tev kaut kas izkrita”.

Nu labi, negācijas malā. Skrienam

Sākas garais lēzenais lejupceļš. Ātrums kāpj – nu jau 4:30. Pēc puskilometra – 4:20. Nobīstos – Jānis tak teica neforsēt. Fak. Atskatos, 1:40 TT turpat aiz manis.

Un tad iekšā kaut kas noklakšķ līdzīgi kā pērn BBPU – davai ka skries kā ir ērti, nevis kā vajag. Tad jau redzēs.

Sākas kāpums augšā – uzreiz jūt kur labi ziemā presīti un rokas pakačāju – slēdzu iekšā, ātrums īpaši pat nenodreb, ka es jau esmu augšā. Tālāk lejupceļš no Māras pieminekļa. Nekad neesmu sapratis, kur cilvēki sūdzas par lejupceļu. Man lejupceļš ļoti patīk – palielinu soļa garumu, kadenci un ļauju, lai gravitāte man palīdz. Visos četros apļos ceturtais kilometris ir ātrākais. Tas labi – vismaz kompensēs trako kāpumu pie čekpointa/finiša.

Pirmo apli noslēdzu tikai minūti lēnāk par savu PB. Tfuck, kas notiek, kāpēc es nevaru pieturēties pie sava 4:45/km plāna. Stulbie plāni – plāno ko gribi, tāpat skriesi ātrāk. Ieskrienot otrajā no malas atskan “Edža sarauj!”, paskatos – tur Arvis un Valdis. Goddamed! Viņi jau noskrēja a man vēl trīs apļi jākapā 😀

Otrais aplis pagāja līdzīgi labi. Pirms Māras noskrējiena atskatījos – tempa turētājus neredz – vai tiešām es būšu zem 1:40?! Aš asaras sariesās. Desmitajā kilometrā vesela emociju gūzma – jūt ka ir dafika spēka, Jūlis māj trases malā un es viņai bļauju, ka jūtos super! Padsmit metrus tālāk ir treneris, kura acis pauž neizpratni tipa “ko tu te dari, tev bija jābūt tikai pēc pāris minūtēm”. Saka, lai nepārforsēju trešo apli. Man viss ir labi.

Otrā apļa beigās apdzenu paziņu, kurš mani apsteidza Siguldā. Es tik uzsaucu – “ko tik lēnu”, viņš saka ka viņam garais treniņš. Es saku, ka eju uz PB, viņs attrauc lai es beidzot muldēt un pucējot tālāk.

Trešais aplis kā vienmēr ir emocionāli grūtākais. Sāk durt sāni, bet tas tik uz brīdi. Tas ir viens iemesls kāpēc man patīk Rēzekne – pusi distances sanāk skriet no kalna lejā, tāpēc ir iespēja atvilkt elpu nemazinot tempu.

Turpinu dzīt cilvēkus. Par vienu apli mani apdzen tikai divi – lietuvietis ar personīgo kamercilvēku uz motorollera. Vienu brīdi ir ķecerīga doma viņu arī apdzīt, bet tas būtu stulbi, jo beidzot sāku just nogurumu un iezagās neliela baile – ir tikai divas trešdaļas noskrietas, vai pietiks spēka vēl vienam aplim…

Pēc brīža mani apdzen arī Roooze. Tas ir labi. Nekad mūžā mani nav apdzinuši tikai divi 🙂 parasti to cūkmeņu ir vairāk.

Finišā attāli radinieki stāv un sauc “eeedgar, eeeedgar!”. Redzu arī Renci kurš bļauj “malacis, aiziet!”. Omg, stilīgi…. Aiziet, ceturtais. Vidējais ātrums sāk kristies. Es tā “wowowo, pag pag!” un pielieku tempu.

Man smadzenēs ir nosēdies treneru mūžīgi atkārtotais “pēdējiem kilometriem jābūt ātrākajiem”. Jā grūti, jā, spiež un dur un vēmīte metas, bet nu man ir apnicis skatīties treneru viedajās acīs un meklēt attaisnojumus tam, kāpēc pēdējie kilometri nav ātrākie.

Na ķe, a vot ņemšu un skriešu ātrāk!

Pielieku tempu. Turpinu dzīt cilvēkus. Mani apdzen kautkāda sieviete ar dīvainu stratēģiju – viņa nosprinto pārsimts metrus un tad samazina ātrumu. Weeird. Bet nu labi. Biši pa lepnumu man iesita.

Sāku rēķināt – ja es tagad noklājos un pāreju soļos, vai es tikšu līdz finišam zem 1:40… Moš paskriet lēnāk? Ir tač grūti. Es tak biju tāds malacis. Nav ne jausmas kāds ir mans provizoriskais finiša laiks, bet nu atskatoties 1:40m balonus neredz. Priekšā 1:30 balonus arī neredz. Es varu būt gan 1:39, gan 1:31…. hrenzin.

Malā stāv Alīna ar Edgaru un sauc ka es malacis. Es saku “man ir grūti”. viņi saka “visiem grūti, skrien!”…

Pēdējā noskrējienā no Māras kā neraža pretī skrien treneris Jānis. Nu bļin, ko tev vajag, es gribēju biši lēnāk paskriet, ej prom… Jānis saka ka es ejot uz 1:34, 1:35, “saņemies, vēl 5, 6min palikušas”. Viņš izskatās tik priecīgs, ka es sevi sabaru par ķecerīgajām bremzēšanas domām un atkal pielieku soli. Līdz pagriezienam, tad sabremzēšu. Nē, davai līdz tam pagriezienam un tad sabremzēšu. Nē. Davai līdz tiltiņam, līdz Goram un tad sabremzēšu. Īsti sabremzēt nav kur, nākas skriet sparīgi tālāk.

Reku debīlais 180′ apgrieziens… sākas neliels kāpums. Uz stūra atkal stāv Jānis un bļauj “Malacis, edža, tagad uzkāpini, tev būs zem 1:34!”.

12973308_1697863970470585_9203826151221988175_o

bez īpašas atļaujas paņemts no pulsometrs.lv

Ko nozīmē “uzkāpini”? Are you fucking out of your mind?! Es tak tā jau noskrēju PB bet tu vēl gribi, lai es uzkāpinu?! Bet nu trenera norādījums ir likums. Slēdzu iekšā rokas, vicoju kalnā augšā.

Grūti. Ļoti grūti. Rubos ārā. Finiša taisni neatceros. Kāds no malas kaut ko bļauj un sauc. Neredzu. Man. Ir. Jākustās….

Pārskrienu pāri drātij, noklikšķinu pulksteni, atvelku elpu. nevaru pakustēties. Pēc brīža attopos, ka es noklikšķināju “lap”, nevis “stop”. Pulsktenis kaut ko rāda, es neredzu, migla.

Pie izejas bažīgi stāv Jūlis. Apķer mani, noved malā stāsta kaut ko par “viens trīsdesmit trīs” un “tu esi traks” un tā tālāk. Es par atbildi izdodu atraudziņu. Jūlis mani operatīvi pagriež sāņus – mīlestība ir mīlestība, bet nu apvemt sievu nebūs labi. Vēmīte tā arī neatnāca. Falšalarm.

Ejam pie komandas biedriem. Tur nāk Valdis. “Cik”? Es rādu pulksteni, kurā spīd “1:33”, viņš atmet ar roku un aiziet tālāk. Es tā arī nesapratu – tas skaitās labi vai nē.

Tur stāv vieni, otri trešie. Es stāstu par to, kāds es esmu malacis. Visi man saka kāds es esmu malacis. Atnāk treneris, paspiež man roku, apsveic. Es jūtos apgarots.

1:33. Tas ir… bļin… 11min ātrāk nekā mans iepriekšējais rekords Kuldīgā. 11min ātrāk… 20min ātrāk nekā pirms gada.

Raita vafeles, Gundegas konfektes, sievas čuksti “tu esi monstrs”, kas atbalsojas vēl endomondo un instagramā “monstrs, montstrs”.

Es nesaprotu, kā justies, bet uz to atbildēs treneris atsūtot nākamās nedēļas plānu “galvenais ir ticēt, tad varēs!”. Tieši tā – jātic, tad varēs.

Es tā arī jūtos. Monstrs.

Protams, ir cilvēki kas skrien ātrāk. Starp tiem ir arī “Nākotnes Es”. Bet pusmaratona uzlabojums par 11 minūtēm ir tikai vienreiz mūžā. Šī bija tā reize!!!!

Paldies [skrienošajiem] draugiem, paldies komandas biedriem, paldies sievai. Bet vislielākais paldies treneriem Jāņiem (it īpaši tam, kas man pašrocīgi plānus raksta).

Paldies, ka pirms gada pieņēmāt mani un no resna tizla tontona uztaisījāt cilvēku!

 

4 Comments

  1. Baskāju Ezītis

    April 11, 2016 at 9:43 pm

    Tu esi MONSTRS! 🙂

  2. Labs stāsts 🙂 Iespaidīgs rezultāts, malacis!

  3. Kā esmu noilgojies pēc šādiem rakstiem par PR. Trakais un Cukuriņš (Dainis un Kristaps) jau neko neuzrakstīs ;(.
    Par negācijām startā pievienojos, bērni un bremzes. Spļaudekļi, tpu, tpu, tpu, man nav gadījušies 😀
    Lieliski, ka klausījies sevī un saklausīji. Un ka ir atbalstītāji.
    Treneris tāds lakonisks bijis 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published.

*

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

© 2018 Bannijs Skrien

Theme by Anders NorénUp ↑