Es esmu programmētājs. Un tie, kas ikdienā saskrienas ar programmētājiem (iespējams, arī citiem Informācijas Tehnoloģiju pārstāvjiem), ir ievērojuši, ka esam tāda bailīga kasta, kas ne visai mīl iziet uz konfrontāciju. Bieži bēgam no atbildības, ne visai atzīstamies savā nespējā manipulēt ar laiku un telpu. Necelt telefonu un neatzvanīt? Aha! Izvairīties no konkrētas atbildes? Jā! Putroties paskaidrojumos? Iedod tik sāli! Izdomāt aizbildinājumus? To es protu.

Nu labi, esmu labojies, kādreiz bija trakāk, bet tagad, esot sirmā vecumā (burtiski – man ir vairāki sirmi mati!!!), sapratu, ka visātrākais veids, kā likvidēt konfliktu, ir uzreiz iziet aci pret aci un teikt kā ir. Iespējams, ka uz to mani uzvedināja Eminems iekš 8mile fināla mutvārdu brīvcīņas (freestyle battle?) – uzreiz pateikšu kā ir, vainīgs, dari ko gribi.

Tapēc piedodiet, ja:

  • neceļu telefonu. Es to visticamāk nedzirdu. Ja dzirdu, vienmēr pacēlu.
  • neatzvanu. Es aizmirsu, ka tu man zvanīji. Jau pēc sekundes kad ieraudzīju ‘missed call’. Un uzreiz es nevaru atzvanīt. Tāpēc.
  • mani aizbildinājumi izklausās pēc pasaciņām. Kravinieks ar jogurtu Jogijs izbrauca no apvedceļa Rīgas virzienā ar ātrumu 50kmph un es to varēju apdzīt tikai pēc 10km ap Dreiliņiem.

Ko es ar to gribēju teikt?

Nu jau gandrīz 2 gadus es mocos ar motivāciju skriet. Pirmo pusgadu motivācija bija, bet fiziskas iespējas nebija. Pēc tam pusgadu fiziska iespēja bija, bet motivācija pazuda. Pagāja gads un es tā pa pusei skrēju un neskrēju meģinot sev iestāstīt, ka skriet ir forši un tas mani padara stiprāku un veselāku.

Bet nu tas nestrādā. Tie visi bija meli un pašapmāns. Tik pat labi es sev varētu mēģināt ieskaidrot, ka protu franču valodu, bet pēc gada vairāk par ‘že mapeļ klod van dam‘ pateikt nevaru.

Pirms pāris nedēļām es mēģināju būt godīgs pret sevi – varbūt pietiek sev melot? Varbūt jābūt godīgam un jāatzīst – man ir apnicis skriet un būt pēdējam visās sacensībās. Godīgi – es netrenējos no sirds, neskrienu no sirds. Es izlaižu treniņus (mēnešus) un tad mēģinu sev iestāsīt, ka nē, es tak skrējējs, man tak tā patika, un savācos uz mēnesi, lai atkal atmestu ar roku pie pirmā klepus.

Pagāšsvētdien uzkāpu uz svariem – 87. Kas ir par 6 vairāk nekā svēru, kad vispār nesportoju un biju tauku bumbulītis. Todien arī bija kautkādas mikrosacensības Mežparkā kur es finišēju otrais no beigām (paldies, Kārli, tu reāli izglābi komandas biedra psihi). Ij to tikai tāpēc, ka tas pļāpīgais Aigars izvilka līdz galam.

Bet tad notika klikšķis. Stāvot ar ssavu komandu pie zefīru kastes, dzerot ingvera tēju un klausoties kā treneris stāsta citiem kāds es biju pirms diviem gadiem…. es sapratu…. es noticēju viņam. Kaut kā viss salikās atkal kopā – vēlme noskriet Arvi (vispirms ar Aldi jātiek galā), nomest svaru (vasara nāk), pusmaratons 1:22, taisīt VFS, labi ēst, būt laimīgam.

Stāsta morāle? Nav morāles, vnk gribējās parunāt. Karoče, sakiet taisnību, izejiet cauri VISIEM dusmu cikliem. Nemēģiniet vainot visā sevi. Lai līdz tam nonāktu, ir jāmēģina vainot arī situācija, zvaigznes, kāja, ārsts, zāles, terapija, citi. Un tikai tad tu nonāksi līdz sevim un arī sev tu melosi. Un tad pateiksti taisnību. Un sadzirdēsi taisnību arī no situācijas, zvaigznēm, kājas, ārsta, zālēm, terapijas un citiem.

Ai, nav laika te gari runāt, jāiet uz treniņu! Priekā!