Sveiks, Lasītāj! Tā neviens nerunā….

Kas ir Bannijs

Bannijs ir parasts cilvēks, ne tuvu atlētisks, ne visai ātrs un diezgan slinks. Bannijs ir pietiekoši vecs, lai viņam būtu savs viedoklis, bet pietiekoši jauns, lai respektētu tos, kas zina labāk.

Bannijs nav superatlēts, kas stāv starta koriodā (nu labi, dažkārt stāv) un neko nesaprot no parastā cilvēka emocijām – tā cilvēka, kura sapnis ir noskriet 10km ātrāk par stundu. Bannijs saprot. Viņš tur bija. Vēl pirms dažiem gadiem Bannijs noskrēja pusmaratonu, bet finišā visi bija aizgājuši prom, vien atstāta medaļa un zīmīte – “Tu esi lēns. Mēs aizgājām kost”

Bannijs nav ātrs. Pēc 3 savā nodabā noskrietiem gadiem tā bija ļoti sāpīga atklāsme. Tagad, pēc intensīviem treniņiem SK Tērauds paspārnē, Bannijs sevi rezultātu lapā meklē no sākuma nevis no beigām. Bannijs zina, kā tas ir, kad tevi apdzen par apli, kā tas ir, kad rezultātu lapā aiz tevis ir tikai DNF. Bet tagad Bannijs arī zina, ka pusmaratons divās stundās ir bezdievīgi lēni un jebkurš cilvēks var skriet daudz ātrāk. Ir tikai nedaudz jāpatrenējas.

Bannijs ir slinks. Tik pat slinks, pat slinkāks nekā vairums skrējēju. Bija ļoti grūti piespiest sevi iet paskriet nevis reizi nedēļā, bet katru dienu. Tagad daļa slinkuma ir pazudusi uz pieraduma rēķina. Bet joprojām notiek cīņa ar sevi, lai aukstā ziemas dienā izlīstu ārā uz treniņu.

Kāpēc Bannijs skrien

Neviens to nezin. Vienkārši Bannijam ļoooti patīk skriet. Nevar īsti saprast, kāpēc, jo skriešana patiesībā ir diezgan vienmuļa un garlaicīga nodarbe – viena kāja, otra kāja, viena roka, otra roka. Dažkārt skriešana ir arī sasodīti grūta.

Ja taisītu skriešanas SVID analīzi, tad pie vājajiem punktiem un draudiem varētu sarakstīt ļoti daudz. Bet otrajā pusē – pie stiprajām īpašībām un iespējām tas saraskts ir daudz garāks – endorfīni (iesaku), jauni draugi, patīkamas emocijas sacensībās, medaļas, svaigs gaiss plaušās, prieks par katru pārsisto rekordu, mazāks svars, slaidāks ķermenis, izturība, veiklība, hobijs visam atlikušajam mūžam.

Galvenais iemesls ir sajūtas un emocijas. Te varētu būt top 3 sajūtas kāpēc Bannijs skrien:

  1. TĀ sajūta, kad tu noskriet raitā tempā 10km un tad apsēdies un muļķīgi smaidot skaties sev apkārt un jūti, ka viss ķermenis kņud un kut. Endorfīni, īsāk sakot.
  2. TĀ sajūta, kad tu skrien 100m sprintu astoto reizi pēc kārtas un pusceļā paveic “perfektu soli” – izstiep aizmugurējo kāju, priekšējā saliekta celī, rokas saliektas perfekti 90′ un abas perfekti atliekušās uz priekšu un aizmuguri. Un tā zelta milisekunde, kad tu burtiski lido ļoti ātri uz priekšu, bet gravitācija ir kaut kur tālu lejā.
  3. TĀ sajūta, kad ļoti ļoti negribas skriet, kad ir grūti, un ir piekusis un gribas palikt mājās un raudi velkot kedas kājā, bet tad… tad tu izej un tu noskrien. Un atnāc un esi nenormāli lepns ar sevi.
Kāpēc Bannija domas būtu kādam interesantas?

Tāpēc, ka Bannijs baigi par to visu domā – ko dzert, kas jāvelk, kur jāskrien, kāpēc jāvelk kedas un jāiet ārā. Un Bannijs nav galvu saspiedis fanāts, viņš ar interesi uzklausa visus viedokļus un tad veic savus secinājumus. Vai arī neveic.

Bannijs ir no tautas – viņš skrien nevis sacensību priekšgalā, bet ar pārējiem. Un viņš cer, ka spēs palīdzēt vismaz vienam cilvēkam.