Page 2 of 11

Nu tā, īsumā, хватит, močam tālāk.

Prasās atskaiti par 2016. gadu. Bet baigi grūti kaut ko sapucēt. Pērnais gads bija sūds, tas ir beidzies, močam tālāk. Bija labas lietas, jauni rekordi, jauns darbs, blogs… redziet… Bija arī sūdi… Bet nu, nāks jauni sūdi, šitie aizmirsīsies, nav ko ieciklēties.

Redz, es esmu palicis par gadu vecāks un te ir tāda interesanta apjausma, ka līdz ar katru jaunu izrautu sirmo matu, es palieku ne vien plikpauraināks, bet arī bārdaināks, taisnprātīgāks, ciniskāks un… nez… senilāks? 😀

Karoč’ bija plāni, baigie plāni, viss kalendārs iezīmēts ar datumiem, kur cirtīšu jaunus rekordus, nogalināšu apsteigšu pretiniekus, bet dzīve apsēdināja, un pateica, Continue reading

Smile to run lighter. Or faster. Whatever wins.

Tā ir zīme.

1471310380471

Some photos make history. This is one of them. Photographer Cameron Spencer has his own story about it (audio).

Vispirms sociālie tīkli nodrebēja par Useina Bolta pozēšanu (burtiski) kamerai ceļā uz olimpisko zeltu. Superīgs skrējiens. Grūti atrast labā kvalitātē, bet te ir kaut kas.

Tad pamanīju Baskāju Edgara nošārēto Useina Bolta autobiogrāfiskomemuārisko multeni par to, ka “You can always go faster when you keep it light“.

Tad iekš businessinsider izpeldēja video ieraksts ar tik banālu nosaukumu, ka es gandrīz to noignorēju, bet noskatījos un galvenā doma ir – “smaidi, tad skriesi tālāk, pat ja tas ir feiki un ar piespiešanos, pēc brīža jutīsies vieglāk“. Un tad es atceros, ka kaut ko tādu jau reiz biju lasījis vienā no 10 (bināri) žurnāliem, kuriem es iesekoju. TL;DR: “When a situation has you feeling stressed or flustered, even the most forced of smiles can genuinely decrease your stress and make you happier.

Man smileMan jau sen likās ka smaidīšana ar uzviju kompensē smaidam patērēto enerģiju. Pēdējā gada laikā man likās, ka smaidīt sačos ir neprofesionāli. Bet tā kā gada laikā man ir bijis tikai viens jēdzīgs starts, tad var secināt, ka nesmaidīšana mani ātrāku padarījusi nav.

Nākamajā skrējienā jāmēģina atslābt un izbaudīt skrējienu. Moš palīdz. Laigan es nezinu, vai pusotru stundu smaidot man sejā neiemetīsies krampis.

 

Brīdis kad “forever alone” skrējējs atrod savus draudziņus

Skriešana ir tīri individuāls sporta veids. Vientuļš. Cik vientuļš? Tik vientuļš, ka tev var ienākt galvā paskriet Sahāras tuksnesī un līdz tuvākajai dzīvajai dvēselei būs 10 kilometri (līdz vēja atnestam skorpionam), līdz tuvākajam cilvēkam 100 kilometri (mumificētam iepriekšējam skrējējam. Beigtam, protams) un līdz tuvākajam dzīvajam cilvēkam – 1000 kilometri (berberu ciltīm Atlasa kalnos).

Pat ja nepārspīlēt un paskatīties nedaudz reālistiskāk – vai Tev liekas, ka sacensību laikā tu skrien barā? Tev liekas, ka tu neesi viens? Tev liekas, ka tev ir jautri? Vienīgie, kuriem sacensībās ir jautri ir Tempa Turētāji, bet pārējos notiek cīņa ar sevi – uz spēju robežas. Tikai ar sevi. Un tas neattiecas tikai uz skriešanu, te var pieskaitīt arī velosipēdistus, peldētājus, vindsērferus. It kā apkārt ir citi sportisti un atbalstītāji un “asprātīgi” uzmundrinātāji, bet reāli tu esi viens pats. Vienmēr. Bet nu nav tik slikti. Ir arī koptreniņi.

Continue reading

© 2017 Bannijs Skrien

Theme by Anders NorénUp ↑