Pārpublicēts no intervijas SK Tērauds facebook konta

? PASTĀST, KĀPĒC TU ESI PIEVĒRSIES TIEŠI SKRIEŠANAI, VAI PIRMS SKRIEŠANAS IR BIJUSI KĀDA CITA SPORTISKA AIZRAUŠANĀS?

Reiz sen senos skolas laikos man ļoti patika fizkultūra (vēlāk saukta par “Sports”), neatceros savus rezultātus, bet puikām tas arī nav svarīgi — galvenais ir skriet, ķert, lekt, mest. Es atceros, ka man nepatika sprinti — 30m un 60m (jo es biju pēdējais), bet ļoti patika “garās” distances — jūdze un 3km. Tiesa, diezgan bieži mēs ar puikām izlaidām kādu apli paslēpjoties tālajā parka stūrī ar domu — gan jau skolotājs nepamanīs ka vienu, divus apļus izlaižam. Ar laiku gan iedegās principa uguntiņa “kas es, mīkstais, vai?” un skrēju visus apļus, par to ironiskā kārtā izpelnoties nievājošus izsaucienus “mīkstais!” no parka stūra.

Varbūt melošu, bet, ja pareizi atceros, garajās distancēs biju starp ātrākajiem. Vai arī vienkārši viens no tiem, kas spēja noskriet pilnu distanci neslēpjoties parka stūrī. Reiz fizkultūras/sporta skolotāja pateica ka es esmu rajona 3km sacensību komandā. Laikam tādēļ, ka vienīgais no klases spēju noriņķot tos 7 apļus neslapstoties starp kokiem. Mana vieglatlētikas zvaigzne norietēja tik pat strauji kā uzleca. Es atceros, ka uzsāku skriet ļoti strauji, izbeidzos pēc pārsimts metriem, bet līdz finišam nokļuvu un, iespējams, kā pēdējais. Vairāk mani uz sacensībām nesauca.
Par citām skolas laika sportiskām aktivitātēm runājot, jāpiemin karate — do ar ko es nodarbojos dažus mēnešus līdz bariņš melnīgsnēju pusdaudžu mani, desmitgadīgu puiku, pārliecināja Maskavas ielas rajonā nerādīties. Vēl bija kikbokss kādus 3 mēnešus līdz kāda meitene man sparinga laikā uzsita aci. Pašcieņa vairs neļāva uzvilkt boksa cimdus un kopš tā laika esmu pacifists.
Ģimenes apstākļu dēļ daudzus gadus nodarbojos arī ar peldēšanu (netrenējos, vienkārši gāju un peldēju). Vidusskolā varēju nopeldēt baseinā divus kilometrus vienā piegājienā, palika garlaicīgi un iestājos peldēšanas komandā. Tad palika gan grūti, gan garlaicīgi, vairs nesapratu kamdēļ es to īsti daru un pārstāju.
Skriešana kā pastāvīgs pārvietošanās līdzeklis parādījās vidusskolā. Tēvs strādāja datorzālē, kur pa vakariem varēja spēlēt datorspēles tīklā ar citiem spēlmaņiem (kas deviņdesmito vidū bija kaut kas “must have”). Bet lai nokļūtu līdz Apsolītajai Zemei, nācās iet dažus kilometrus kājām. Ļoti ātri atklājās, ka skrienot galā var nokļūt ātrāk. Šādejādi es sāku skriet ap 4km dienā. Ja gadījās aizsēdēties līdz vēlai naktij, tad klāt pienāca 6km mājup, lai nebūtu jāgaida nakts tramvajs. Es tolaik biju metālists, tāpēc 6km skriešana šņorzābakos nebija diez ko parocīga, tad es tos vilku nost, liku pār pleciem un sāku skriet basām kājām. Kas ir interesanti — pirms 15 gadiem tas skaitījās “ai, normāli”, par baskāji neviens neapsaukāja un ar pirkstu nerādīja 😉 Vienkārši metālists basām kājām ar zābakiem pār plecu nakts vidū skrien pa Sarkandaugavas industriālo rajonu. Arī draugi iesmēja par to, ka viņi brauc ar velosipēdu, bet es skrienu līdzi kājām.
Tas arī viss, jo deviņdesmitajos skriešana sabiedrībā nebija normāla parādība, neviens par skriešanu “tāpat vien” nedomāja. Tālāk milēniums un standarta komplekts — pīpēšana, automobilis, mazkustīgs dzīvesveids, lēna un pārliecinoša aptaukošanās desmit gadu garumā.
Pirms 3 gadiem skriešanai atkal pievērsos zaudējot derībās, kad hokeja čempionāta laikā ar savu norvēģu kolēģi saderēju ka Latvija [izlase] uzvarēs Norvēģiju [izlasi]. Ja es zaudēšu, tad pēc trim nedēļām noskriešu 10km, kas tobrīd likās tik tālu kā līdz mēnesim, bet ticība savas komandas spēkam bija lielāka par skaidro saprātu. Latvija ļoti pārliecinoši zaudēja, tajā dienā es izpīpēju savu pēdējo cigareti un sāku skriet. Tagad atceros, kā teicu, ka es nebūšu pozeris un man nekad nebūs nedz pulsometrs, nedz sporta apģērbs. Bet nu distance kaut kā jānomēra bija. Tolaik man nebija arī “smārtfona”, tāpēc talkā nāca planšete — ieslēdzu endomondo, ieliku mugursomā un skrēju. Nebija arī skaidrības par ūdens stratēģiju — biju dzirdējis, ka skrienot vajag daudz dzert. Tā nu es skrēju savus pirmos kilometrus — kokvilnas kreklā, aerobikas apavos, ar planšeti un pusotra litra ūdeni mugursomā.
Pirmais kilometrs, divi, pirmais kilometrs bez apstāsanās (atceros kā uzvaroši aizlidināju mugursomu pa gaisu – noskrēju pirmos 2km bez apstājas, biļete uz olimpiādi kabatā!). Pēc nedēļas 5, vēl pēc nedēļas 7 un trīs nedēļas vēlāk kautkā noskrēju tos sasodītos 10km ar rezultātu 1h:02m. Varēja jau atkal mest mieru skriešanai, bet pīpēšanu biju jau vieksmīgi atmetis, atsākt negribēju un tā nu tas aizgāja, pēc gada pirmais pusmaratons, tad parādījās gan sporta drēbes, gan pulsometrs, vēl pēc gada baskāji/minimālisti un septiņi pusmaratoni un vēl pēc gada — SK Tērauds.
Es īsti nesaprotu, ko mani komandas biedri un treneri domā [pie sevis] par manu aizraušanos ar revolucionārajām minimālisma/baskāju idejām. Īsumā — tikai pateicoties skriešanai basām kājām (vispār jau — minimālajos apavos) es vispār vēl skrienu, jo vēl pagājušā gada sākumā man likās, ka tas nav priekš manis, metīs nu ka mieru.
Basās kājas ir jautrs temats, jo ir padarīts par tādu pašu šķēpu lauzšanas tēmu kā “Mac vs. Windows”, “Milēniums bija 2000. vai 2001. gadā”, “Vegāni pret Gaļēdājiem”, utt. Man kā programmētājam basās kājas ir ļoti viegli uztverams koncepts — basas kājas ir nevis “tev nav apavu”, bet “tev ir nulle apavu”. Basta! Biezās kedas ir garajiem treniņiem pa asfaltu, naglenes ir stadionam, plānās kedas ir ātriem skrējieniem vai sacensībām. Basās kājas ir pludmalei, bēgšanai no Bērnsa kunga suņiem (Release the hounds, Smithers!), skraidīšanai pa Abramoviča jahtu vai betona klučiem molā — tur, kur ir svarīga saķere ar virsmu. Vai arī vienkārši — pēdas trenēšanai.
Kad [at]sāku skriet, īpaši par apaviem neko nesapratu. Aizgāju nopirku smukākās botas, kas vēlāk izrādījās domātas aerobikai. Pēc gada aizgāju uz pazīstamu sporta veikalu, kur mani uzlika uz skriešanas celiņa un lepni pateica “Jums ir pronācija”. Un nevis “ejiet, stipriniet pēdu”, bet “na Jums biezākie, pufīgākie un dārgākie apavi, kurus es jums varu iesmērēt”. Noskrēju tajos vienu gadu un likās ka nekad mūžā vairs neskriešu, jo ļoti sāpēja ceļi, mugura un ahileja cīpslai vispār nevarēju pieskarties.
Tieši laikā uzradās aizjūras zemju bestsellers “Born to run”, kurš it kā atbildot uz jautājumu “kāpēc man sāp kājas”. Izlasīju, izmetu miskastē savus biezos, pufīgos un dārgos apavus, un citā sporta veikalā iegādājos skriešanas apavus ar plānāko zoli, ko varēju atrast par spīti apmulsušajam pārdevējam, kas teica “Bet… kā… tā vispār neviens nedara, sākumā jāpaskrien uz celiņa!” un dažu mēnešu laikā sāpes bija pārgājušas. Kāpēc? Tāpēc ka es biju spiests neskriet ar papēdi pa priekšu. Problēma ir ne jau apavos (vai to neesamībā), problēma ir cilvēkos, kas skrien nepareizi. Es visu pamatskolu un vidusskolu noskrēju parastās melnās kedās ar baltu vafeļu zoli. Un dažkārt šņorzābakos. Un dažkārt zandalēs. Tās biezās, pufīgās un dārgās kedas bija mani pirmie specializētie skriešanas apavi.
Tā kā sāku izplūst, SWOT analīzi baspēdošanai tagad netaisīšu, turklāt ir daudzi citi, par mani kompetentāki cilvēki, kas par šo tēmu prot iztekties. Protams, bišķi nogudrina mūžīgais skaidrošanas process, bet vismaz mammām un tētiem nav jāskaidro kas ir minimālie apavi — “atceraties kā jūs skolā skrējāt vafeļu kedās?” “Jā!” “Tas ir tas pats”.
Bet nu jā, nez kā dzīve būtu iegrozījusies, ja Latvija toreiz Norvēģiju būtu uzvarējusi 🙂

? KAS IR TAS, KAS TEVI AIZRAUJ SKRIEŠANĀ?

Pie šī punkta nosēdēju pusi dienas. Nevar izstāstīt. Par šo tēmu var sarakstīt grāmatu (un Murakami to jau ir izdarījis), bet īsumā man skriešana ir atkarība, kas neļauj iekrist citās atkarībās. Papildu pašsaprotamām lietām (svara zaudēšana un spēja uzkāpt ceturtā stāvā neaizelšoties), man patīk endorfīnu pieplūdums, patīk ka es varu skriet jebkur un jebkad. Patīk piektdienas pabeigt darbu, apaut kājas un aiziet skriet mežā tik ilgi, līdz sāk domāt “bāc, kā lai nokļūst mājās pirms tumsas”. Patīk tā divvientulība ar sevi vairāku stundu garumā. Man nesen kāds prasīja “ko tu domā, kad skrien”, tad es sapratu, ka es neko nedomāju. Pirmās 15minūtes kautkādas domas vēl raisās, pēc tam pastāv tikai es un ceļš, dažkārt audiogrāmata noskaņai.
Es pēc dabas esmu azartisks cilvēks, tāpēc tagad skriešana mani aizrauj vairāk kā jebkad — tagad, kad man ir parādījies kaut kāds progress, es redzu, ka es varu skriet ātrāk un tālāk. Vēl nesen man likās, ka es nekad nenoskriešu pusmaratonu ātrāk par divām stundām. Tad nāca 1:53, tad 1:42. Un es zinu ka varu noskriet vēl ātrāk. Pateicoties SK Tērauds treneriem uz to lēnām iet — lai neiespējamais kļūst par iespējamu. Iespējams, man patiesi ir atkarība.
Vispār jau es varētu sēdēt mājās, kasīt nabu, dzert alu un skatīties tv, bet ir tā apziņa, ka “ir jāsporto”. It īpaši, kad uzkāp uz svariem un redzi, kā 10 gadu laikā 72kg pārvērties par 92kg un ceturtajā stāvā uzkāp aizelsies. Tas arī ir tas galvenais iemesls — turēt sevi formā, būt tievākam, slaidākam, veselīgākam. Un uzkāpt ceturtajā stāvā neaizelšoties.
Tātad — skaidrs ir viens, sportot vajag. Un skriešana ir ļoti parocīgs sporta veids. Nav jābrauc uz speciālu vietu, kur skriet — nevajag ne treku, ne skeitparku, ne basketbola laukumu, ne Mežparka celiņus — vienkārši ej un skrien. Līdz ar to zūd iemesli ar to nenodarboties. Ārā līst? Uzvelc jaku un skrien! Atrodies pludmalē? Novelc apavus un skrien. Ārā tornādo? Piesien pie kājām svaru bumbas un skrien! Saguris, sāp kāja, bija grūta darbadiena, ārā tumšs, ārā zombiji un vilkači? Blahblahblah, ej skriet!!!
Un arī, ja aizbrauc atvaļinājumā, nav drudžaini jāmeklē trenažieru zāle, jo “šodien ir kāju diena”, un nav jāmeklē sparinga partneris skvošā un nav jāmeklē pati skvoša zāle. Vienkārši apauj kājas un skrien! Skriešana ir nevis apgrūtinājums, bet vēl viens skats punkts ceļojumam. Atceros, mans kolēģis dodoties atvaļinājumā izvēlējās viesnīcu, kurā ir “noooopietna” trenažieru zāle un vismaz 25m baseins. Bet es meklēju dajebkādu naktsmītni, kuras apkārtnē būtu interesanti skriet. Dažkārt skrējiens ir pat ceļojuma iemesls. Un pārsteidzošā kārtā skriešanas sacensību dienas ir nevis “izniekota diena”, bet gan “ļoti forši pavadīts laiks”.

? VAI LAIKA APSTĀKĻI SPĒJ IETEKMĒT TAVUS TRENIŅUS?

Ja tā godīgi un atklāti, tad grūti teikt, jo SK Tērauds rindās esmu pirmo gadu, bet iepriekšējos gados es līdz ar pirmajām salnām ieziemoju sevi līdz pavasarim ar nelieliem izņēmumiem janvāra pirmajās dienās. Cik noprotu, SK Tērauds rindās rūdīšanās turpinās visu cauru gadu, līdz ar to treniņi rudens lietavās un ziemas puteņos man būs kas jauns. Bet vasarā nebija lielas atšķirības — skriet zem svelmojošas saules vai auksta lietus, jo plāns ir jāpilda. Var jau pačīkstēt par to ka ir karsts vai auksts, bet tiesības čīkstēt ir jānopelna. 🙂
Kas bija interesanti, šovasar atklājās, ka man [iespējams] ir karstuma panesamība. Atvaļinājuma pēdējā dienā izgāju paskriet pašā karstuma pīķī ar domu “ai, tāpat pēdējā diena, ja kritīs, tad skaisti”. Noskrēju divas stundas zem dienvidu saules (ēnā bija +38’C) un jutos forši. Būtu skrējis vēl, bet ūdens gāja uz beigām un zināju, ka sieva uztrauksies. Pilnīgi iespējams, ka nekādas karstuma panesamības man nav, vienkārši patīk tā sajūta, kad apkārt līdzskrējēji pūš un elš “grūti, grūti”, bet es uzlieku viltīgu smaidu – “da nu, skrienam!”. Bet tas nenozīmē, ka es tagad baisi gribētu piedalīties Bedvoteras Ultramaratonā.

? KĀDI MĒRĶI BIJA, UN IR ŠAI SEZONAI?

Tā dīvaini ar tiem šīs sezonas mērķiem. Šī gada sākumā bija trīs mērķi – sākt skriet jau no gada sākuma (nevis nedēļu pirms pusmaratona), tad noskriet pusmaratonu ātrāk par 2h un nomainīt Skrien Latvija riņķošanu pret Stirnu Buku.
Pirmais bija viegli – sāku pirmajā janvārī un kopš tā laika nav nevienas izlaistas nedēļas – 1 dienu skrēju, 6 atpūtos. Līdz iestājos SK Tērauds, tad es sāku skriet 6 dienas un tikai vienu atpūsties. Tātad doma bija pareiza, tikai vajadzēja ciparus samainīt vietām.
Ar otro mērķi bija depresīvi – visu laiku nospraud skaitli… un sasniedz jau nākamajās sacensībās. Neprotu es uzstādīt normālus, tālus un grūti sasniedzamus mērķus. Gada sākumā bija apņemšanās – līdz gada beigām noskriet pusmaratonu ātrāk par 2h (pēc desmit pusītēm virs 2h, šāda apņemšanās nešķiet dīvaina). Diemžēl šis mērķis tika sasniegts jau Rēzeknē – 1:54. Nācās domāt ko jaunu… vai es varētu… uzdrīkstēties… 10km pa 50min? Ja. Bladākš! Nākamās sacensībās 46min. Nu labi. Vai es varētu… pusmaratonu… nu… 1h 50m? BABAM! 1h 43min. Vai tad tas ir nopietni?
Par Stirnu Buku vispār nerunāsim. Uzsākot trenēties SK Tērauds sapratu, ka nemaz vispār neprotu skriet, kādi tur vēl skriešanas seriāli! Tāds apstulbums uznāca — izrādās, ka es trīs gadus biju ļepatojis savā nodabā, bet mani “sasniegumi” ir rakstāmi pēdiņās un rekordi nosaucami ar smīnu. Tā kluba sastāvā pirmos divus mēnešus es tikai trenējos, tad nāca sacensību sezona un mērķis tika uzstādīts pirms katrām nākamajām sacensībām.
Līdz ar to — šosezon mērķis ir turpināt trenēties un sacensībās vienkārši skriet ar katru reizi jo ātrāk 🙂 Nākamgad, iespējams, treneri palīdzēs uzstādīt tālus un grūti sasniedzamus mērķus.

? KĀ TU NOLĒMI IESTĀTIES SPORTA KLUBĀ TĒRAUDS UN KO TEV IR DEVIS KLUBS?

Nepieciešamību pēc kluba un trenera es izjutu jau otrajā skriešanas gadā. Ja pirmais gads pagāja uz tāda entuziasma viļņa lepni saucot “es skrienu!” un veicot pa 3km pāris reizes nedēļā (vasarā, jo ziemā jāiet pelnītā atpūtā), tad nākamie divi bija mokošas stagnācijas gadi, kad es noskrēju 10 pusmaratonus un visus ar vienādi sliktu rezultātu. Pa vidam izmēģināju dažādus internetā un žurnālos atrastus treniņu plānus, kas visi nodarīja vairāk ļauna nekā laba. Līdz beidzot pēc Rēzeknes pusmaratona sociālajos tīklos sadzirdēju sanoņu “tēraudstēraudstērauds”. Atradu e-pasta adresi, aizrakstīju, satikos, parunājāmies, mani pieņēma un tā tas aizgāja. Sākumā likās, ka man vajag tikai treniņu plānu, nevajag nekādu socializāciju – pārējie biedri ir tādi superstāri, kur nu es, es būšu tāds kluss autsaideris. Bet tad koptreniņos un sacensībās izrādījās, ka komandas biedri ir nevis sāncenši, bet spēks! Viens otru atbalsta sacensībās, stumj uz priekšu, velk līdzi. Patīk, ka beidzot ir cilvēki ar kuriem var runāt par skriešanu un viņi garlaicībā nelauž (ceru) žokli žāvājoties. Patīk, ka klubā ir plaša spektra skrējēji — ātri, lēni, veci, jautri, jauni, pedagogi, ugunsdzēsēji, studenti, biroja darbinieki un visus vieno tas, ka esam neprofesionāļi ar profesionālu attieksmi — prieks skatīties, kā mana kluba zobeni zaigo no uzvarētāju podiuma. Un man atkal patīk pārvietoties skrienot — uz veikalu īsi pirms desmitiem, uz automobīli stāvvietā, uz mazmājiņu pagalma otrā pusē. Tāpat kā toreiz – skolas laikā.

? KĀ TU VĒRTĒ TRENERU DARBU?

Tā neemocionāli skatoties uz saviem rezultātiem un atspulgu spogulī — zelta vērti treneri! 🙂 Nākot uz klubu, es gaidīju ka būs apvēlies padzīvojis eksčempions, kurš ar svilpi mutē stāvēs stadiona malā, akmenscietu seju skatīsies hronometrā un kautko pierakstīs rūtiņu kladē. Tā vietā mani sagaidīja divi superaktīvi un atvērti profesionāļi, kas paši skrien visās sacensībās pa priekšu (vai līdzās, piemēram, stafetēs) un rāda piemēru. Tas iedvesmo!
Ļoti augstu novērtēju godīgumu un operativitāti treniņu plānu izstrādē. Ja es sadaru palaidnības (traumas vai izlaisti treniņi), tad nesitīs pa galvu, bet piekoriģēs plānu un pateiks “Nu, slikti, Edža!” tādā intonācijā, ka uzreiz nokaunēšos un nākamajā treniņā iešu ar divreiz lielāku atdevi. Šie abi treneri ir tieši tas, ko es trīs gadus biju neapzināti meklējis — padoms, atbalsts un uzmundrinājums. No vienas puses, esam vienaudži (labi, neglaimošu sev, neesam vienaudži) un mierīgi varam teikt viens otram “tu”, bet no otras puses, pastāv tā abpusējā treneris-audzēknis saikne, kas ļauj man noņemt no sevis visas rūpes un bažas, uzlikt tās uz treneru pleciem un tikai muti pavērušam klausīt, kas man jādara, skaidri zinot, ka viss būs labi. Ļoti svarīgs ir treneru atbalsts brīžos, kad jāpārkāpj sev pāri un jāizdara tas piegājiens, kas padarīs mani stiprāku. Tikai mans treneris izdzirdot “es vairs neeeevaru”, uzliks gādīgu roku uz pleca, nostādīs uz celiņa, pasmaidīs un pasakot “Vajag, Edža!”, iestums mani tam pēdējam kāpinājumam.
Šosezon jau neskaitāmas reizes ir bijis tā, ka es paskatos plānā, nodomāju pie sevis – “es takš nekad mūžā tik ātri nenoskriešu”, tad izeju stadionā… un izdaru… es to varēju… bet… kā viņi to zināja?! Pats galvenais, ka man vairs nav jāzīlē kā trenēties, kā atpūsties, cik ātri un ko skriet. Man iedod plānu un es eju strādāt ar apziņu, ka šmaukties nevar — es pievilšu trenerus, bet rezultātā piečakarēšu tikai sevi.
Un vislielākais paldies par sirds savešanu kārtībā, jo vēl pirms pusgada, viegli ļepatojot (man liekas tas ir pareizs “jogging” tulkojums) ar tempu 6:00/km man pulss bija 180. Bet tagad viss ir par 20% labāk. Paldies viņiem par visu!

? KO TU IETEIKTU VISIEM TIEM, KURI VĒL DOMĀ SĀKT SPORTOT?

Pirmkārt — nedomājiet, sāciet! Otrkārt — atrodiet sev treneri! Obligāti! Sliktākajā gadījumā vismaz satiecieties pāris reizes ar skriešanas treneri ievadinstruktāžai. Protams, skriešana ir viens no vienkāršākajiem sporta veidiem un skriet var iemācīties arī pašmācības ceļā, bet ir lielāka varbūtība, ka Jūs pieļausiet daudz kļūdu, izraisīsies nogurums un nopietnas traumas mugurai, ceļiem un sirdij. Treneris arī palīdzēs aiztaupīt trīs nedēļas pētot interneta forumus par tēmu, ko vilkt, ko dzert, ko ēst, kādu pulsometru vajag, cik ātri un cik ilgi skriet, un tā tālāk. Es uz to visu zaudēju (jā, apzinos, zaudēju) trīs gadus.
Kad apgūsiet pamatus un uzzināsiet kā nenodarīt sev pāri, tad varēsiet droši pirkt skriešanas žurnālus un nirt iekšā blogosfērā un miljons viedokļos kas tur mīt.
Un pierunājiet savu otru pusīti arī sportot. Kopā jautrāk. Vismaz izpaliks neauglīgas diskusijas par tēmu “atkal tu visu dienu vazājies ar nepazīstamiem cilvēkiem”. Es gan nezinu, kā tas ir, jo man ir paveicies — sieva arī noķērusi skriešanas bacili 😀
Un tagad, ja tu lasi šo rindkopu, tad pateicos par visa šitā pentera izlasīšanu. Un tev pienākas cepums no manis! Pavisam godīgi.