Piedodiet atvainojiet virsrakstu. Mans latviešu valoda ir apšarmojošs. Visvieglākais veids, kā apņemšanos realizēt dzīvē, ir izveidot no tās “ieradumu”. Apņemšanās noved pie ieraduma. Bet varbūt arī nenoved. Bet tad apņemšanās pakūpēs gaisā kā visi jūsu sapņi un cerības. Atveram savas pūkainās vienradžu dienasgrāmatas tai vietā, kur pirmā janvāra ierakstā blakus rosola pirkstu nospiedumam stāv Jūsu jaungada apņemšanās. Nevis mērķi, bet tieši apņemšanās veikt regulāras darbības to mērķu sasniegšanai. “Pārstāšu slinkot”, “Beigšu rīt”, “Negulēšu tik ilgi no rītiem”, “Iešu vairāk uz teātri un izstādēm”.

Ja tavi mērķi bija [aptuveni] tādi, tad lieku galvu ķīlā – tie tagad izskatās kā tā mandarīna miza dzīvokļa stūrī, ko slinkums pacelt un viss ko tu dari – pabaksti reizi nedēļā ar putekļu sūcēju, vārgā cerībā, ka tas to mizu iesūks, bet ja neiesūks – ai, moš nākmreiz. Redzi, mīlīt, tavi mērķi jau bija aplami no paša sākuma, bet nu par to citreiz. Tāpat līdz nākamam gadam neviens prātīgs cilvēks neko negrib iesākt jaunu.

Lai nu kā ar tiem mērķiem būtu, pieņemsim ka tev ir apņemšanās. Neobligāti ar sportu saistīta. Apņemšanās ir jebkurā dzīves sfērā – Pārstāt slinkot, beigt rīt, negulēt tik ilgi no rītiem, iet vairāk uz teātri un izstādēm. Reizi gadā apciemot citu Eiropas valsti, Un nozagt tur Starbucks krūzīti. Un nebraukt uz valsti, kur nav Starbucks. Vai arī braukt tikai uz valstīm, kur nav Starbucks. Vai arī apņemties savu mūžu vairs nespert kāju ārpus sava ciemata.

Bet ir viena problēma ar apņemšanām. Tās ir nekonkrētas. Un baigi atgādīna tos mērķus, ko es minēju pirms tam. Bet tas tāpēc, ka tu, bļin, nemāki uzstādīt mērķus. Tiem jābūt izmērāmiem, konkrētiem, atbilstošiem tev…. ai, bet tas lai paliek citam bloga ierakstam. Šitais ir par apņemšanos. Mana apņemšanās varētu būt – pirms rakstīt kārtējo palagu, uztaisīt plānu ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, nevis laist frīstailā.

A mums to vajag?

Kam mums apņemšanās, mērķi un ieradumi? Vai tad rutīna un katliņa osu metināšana katlu un pannu cehā nav dzīves jēga? Nav. Dzīvojam tikai vienreiz. Un pat tie, kas saka, ka viņiem neko jaunu dzīvē nevajag tāpat dara savus ieradumus un apņemšanās. Pat ja tas ir – palikt pēdējam bļitkotājam uz pēdējā ledus gabala Ķīšezerā.

Apņemšanās un jaunu ieradumu veidošana ir ne tikai veids, kā izkrāšņot savu laicīgo  eksistenci līdz kaulainā mūs savāks. Ieradumu veidošana ļauj mums arī apgūt jaunas iemaņas izdzīvošanai profesionālajā dzīvē. Piemēram, man vienmēr ir sajūta, ka es neko nesaprotu un panika uzstājoties svešu cilvēku priekšā – runāt par lietām, ko nesaprotu ar cilvēkiem kas tās zina labāk par mani. Un tādejādi nepārtraukti lasot tos stulbos profesionālos blogus un izsaucoties brīvprātīgi vadīt kursu profesionālās kvalifikācijas celšanā es palieku nedaudz drošāks. Ai nē, meloju, man joprojām metas sarkani pleķi uz kakla, kad man jārunā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Un pazīstamiem arī. Bet toties ir izstrādājies ieradums lasīt pirmdienās meilu ar trendiem un tendencēm un katru dienu braucot mašīnā klausīties profesionālos podkāstus.

Un arī sportā – lai noskrietu Aldi (ar kuru es oficiāli nedraudzējos kopš svētdienas līdz kamēr es viņu noskriešu pat ja viņš skrien 3 garāku distanci), es saprotu, ka man vajag divreiz nedēļā patrenēt fizisko. Bet tas ir grūti un nav laika un visi pārējie attaisnojumi, bet izstrādājot ieradumu katru otrdienu un ceturtdienu iet uz aerobiku, es to vairs neiztveršu kā grūti piepildāmu apņemšanos – apgrūtinājumu, bet drīzāk kā ieradumu – tas ir vienkārši tas ,ko es daru katru otrdienu un ceturtdienu. Un ja nedaru, tad ir sajūta, ka kaaaautkasnavtā….

Ieradums

Lai vai kā tur būtu. Ne jau apņemšanās ir svarīga. Tev ir apņemšanās? Papliķē sev pa plecu, super, pirmais solis cauri, tagad velkam galošas un ejam tai vagā kaplēt. Mums vajag izveidot ieradumu. Habitu (kā mileniāļiem patīk teikt).

Ieradums ir regulāra darbība, ko tu dari tāpēc ka tā ir daļa no tevis. Nevis tāpēc, ka tev spiež mamma, sieva, draugs, bet tāpēc ka tas esi tu pats. Tā esi tu, kas katru trešdienu iet uz jogu. Bez jogas trešdienā, karameļu pumpkin chia seed latte katru rītu vai dzejas vakara katru pilnmēnesi tu nebūsi savā šķīvī (krieviski labāk izklausās).

Rekur ir daži piemēri kā apņemšanās varētu transformēties ieradumā:

Apņemšanās Ieradums
Pārstāt slinkot (stulba apņemšanās, kā tas ir – slinkot? tipa darbā? mājās?) Katru dienu atnākot mājās veltīt padsmit minūtes lai piekārtotu dzīvokli un nomazgātu traukus.
Celties agrāk (Un atkal – cikos ir agrāk? tipa trijos naktī?)  Katru vakaru ietu gulēt 22:00 un celties 5:00.
Iet vairāk uz teātriem un izstādēm Katru [otro] sestdienu iet uz vienu no dažām izstāžu zālēm vai teātri un pēc tam ieplānot jau nākamo sestdienu,
Beigt rīt  (haha, good luck!)  Ēst brokastis, otrās brokastis, puzdienas, launagu un vakariņas. Un uztaisīt čītojamās sestdienas vai svētdienas, kad aizvilkties uz savu mīļāko kafeni un apēst mīļāko sierakūku vai aiziet uz kino un norīt popukorna spaini.

Nu labi, bet kā to abstrakto apņemšanos transformēt ieradumā? Kā apiet sāpes, rutīnu un pašdisciplīnu? Nu tas viss ir individuāli, bet te ir daži padomi, kas palīdzēs:

  1. Iesāc ar vienu apņemšanos.
    Ir vieglāk fokusēties uz vienu jaunu lietu savā dzīvē. “Es rītdienu pavadīšu tik pat nožēlojami kā šodien, bet toties es vakarā iešu uz itaļu valodas kursiem
    Nevajag uzreiz vienā dienā sākt pareizi “ēst”, “jāt ar zirgu”, “kaitot” un “iet pirtī”.  Ieraduma viedošana ir nedaudz saistīta ar pašdisciplīnu un laika ziedošanu, prioritāšu pārkārtošanu. Katra jauna apņemšanās ir neliels šoks organismam un tavai laika plānošanai. Sāc ar vienu, pēc nedēļas vai mēneša varēsi sākt ko citu. Vai arī nē.
  2. Dod ieradumam vienu mēnesi, lai izveidotos. 
    Protams, viss ir atkarīgs no ieraduma un cik bieži tu to darīsi, bet pa lielam noapaļojot, ir nepieciešams viens mēnesis lai tas ko tu apņēmies darīt (un iespējams pat dari) kļūtu par ieradumu. Iet aukstā dušā katru rītu var izklausīties traki, bet kad tu to dari vienu minūti katru rītu vienu mēnesi no rīta, tad pēc mēneša tu vairs nedomā par to “vai vai, cik traki”, tas ir vienkārši tas, ko tu dari. Tik dabīgi, ka pat negribas lielīties instagramā.
    Un pat ja pēc 30 dienām nepaliek vieglāk, iespējams ka tieši tavai ieraduma veidošanai ir vajadzīgi divi mēneši. Un ja tad nesanāk… zini, moš arī nevajag, laiks mesties jaunos izaicinājumos.
  3. Pasaki kādam. 
    Mēs tomēr esam sociāli zvēriņi. Un pat ja mēs esam emo (tādi vēl eksistē?), mēs tik un tā gribam pulcēties grupiņās ar citiem emo un viens otram stāstīt kā mums nav nepieciešami citi cilvēki.
    Dažādas feisbuka grupas, endomondo, strava, whatsapp čatiņi palīdz uzturēt apņemšanos dzīvu līdz kamēr tā nepārvērtīsies par ieradumu. Iespējams, pēc tam tev vairs tā feisbuka grupa vajadzīga un tas ir tikai normāli – mēs tak nesēžam “mazgājam veļu kopā” feisbuka grupā. Tā bija vajadzīga, kad tu biji pavisam jauna veļas mazgātāja, bet tagad tu esi izaudzis…. Un šī grupa tev neko vairs nevar sniegt. Tu esi tauriņš. Transformācija complete. Lido!
  4. Piesaisti apņemšanos savai ikdienas rutīnai
    Tu nevari pēkšņi pateikt, ka skriesi krosus trijos naktī (neklausies mani, protams ka tu vari!). Ja krosu skriešana ir tava jaunā apņemšanās, tad piesaisti to kādam posmam savā ikdienā. Piemēram, pēc darba. Pēc darba katru dienu tu esi paskriet krosiņu. Vai pirms darba – tu celsies 1h agrāk un iesi paskriet pirms darba. Pēc tam dušiņā un turpini ikrīta rutīnu kā parasti – bročiņas, mati, seja, zobi, buča un uz darbu. Tā vietā lai savu jauno apņemšanos iespraustu neērtā laikā un pēc tam par to besītos (ak diiieees, es vairs tā nevaru, man nekam nav laika), tu veido habitu uz ikdienas rutīnas bāzes. Adīt zeķes sabiedriskajā transportā nevis vannā, lasīt grāmatu pusstundu vakarā pirms gulētiešanas, nevis divos dienā
  5. Baby steps.
    Atliec varoņdarbus. Ja tu turpmāk no rīta iesi uz zālīti pavingrot, tad dari to otrdienās un ceturtdienās, nevis katru rītu. Ja tu savā instagrammā taisīsi “travel blogu” ar selfijiem toletē, tad liec selfijus reizi nedēļā, nevis katru dienu. Ja tu katru trešdienu cepsi picu, tad uzcep mazu picu sev un otrai pusītei, nevis pilnu paplāti. Un vēl vienu, jo palika mīkla pāri. Katru nedēļu.
    Nu bļin, esam prātīgi!
  6. Balviņas. 
    Nu gribas, gribas to atzinību. Palutinam pārējos ar atskaitēm instagramā no saviem kaligrāfijas kursiem. Aizbraucam uz Spāniju pārbaudīt savas valodas zināšanas. Aizbraucam uz Rēzekni maijā noskriet dešuku no sirds zem 40minūtēm. Uzaicinam ciemos uz saviem kulinārijas meistardabiem. Uzdāvinam mīļajiem adītās zeķes. Tas ir vajadzīgs ne tikai kā kontroldarbiņš, bet vienkārši tāpēc ka varam.

Nobeigumā gribas pateikt, ka mērķi un apņemšanās ir forša lieta, kas spārno mūs (pirmajā janvārī, pirmdienā, pirmajā datumā, pilnmēnesī, dzimšanas dienā, utt), bet ja mēs tiešām vēlamies darīt to, ko esam apņēmušies savu mērķu sasniegšanai, tad ir vienkārši jāsāk. Jau Rīt! Vai pat šodien! Un visam jāpieiet ar prātu. Kā saka jauks cilvēks Ainārs – pakāpenība un sistemātiskums!