CategoryPadomi

Zeķes ir mīts

Vispirms – šodien gatavojoties Noskrien Ziemu 3.posmam Priekuļos piefiksēju, ka man nav vairs “sporta zeķu”. Turklāt es jau kādu gadu neesmu tās vilcis. Protams, es gadu arī neesmu normāli skrējis, bet nedomāju ka manas problēmas ar potīti ir deļ 1.20 Eur vērtām zeķēm no Rimi.

Un vēlāk skrienot trasē piefiksēju ka visiem priekšā skrienošajiem ir melnas zeķes (ja tu takās skrienot neskaties zem kājām sev vai priekšā skrienošajam, var sanākt boboo). Garlaicīgas melnas sporta zeķes, garlaicīgākas par mana kaķa darāmo lietu sarakstu rītdienai. Karoče – sporta zeķes ir mīts. Continue reading

Smile to run lighter. Or faster. Whatever wins.

Tā ir zīme.

1471310380471

Some photos make history. This is one of them. Photographer Cameron Spencer has his own story about it (audio).

Vispirms sociālie tīkli nodrebēja par Useina Bolta pozēšanu (burtiski) kamerai ceļā uz olimpisko zeltu. Superīgs skrējiens. Grūti atrast labā kvalitātē, bet te ir kaut kas.

Tad pamanīju Baskāju Edgara nošārēto Useina Bolta autobiogrāfiskomemuārisko multeni par to, ka “You can always go faster when you keep it light“.

Tad iekš businessinsider izpeldēja video ieraksts ar tik banālu nosaukumu, ka es gandrīz to noignorēju, bet noskatījos un galvenā doma ir – “smaidi, tad skriesi tālāk, pat ja tas ir feiki un ar piespiešanos, pēc brīža jutīsies vieglāk“. Un tad es atceros, ka kaut ko tādu jau reiz biju lasījis vienā no 10 (bināri) žurnāliem, kuriem es iesekoju. TL;DR: “When a situation has you feeling stressed or flustered, even the most forced of smiles can genuinely decrease your stress and make you happier.

Man smileMan jau sen likās ka smaidīšana ar uzviju kompensē smaidam patērēto enerģiju. Pēdējā gada laikā man likās, ka smaidīt sačos ir neprofesionāli. Bet tā kā gada laikā man ir bijis tikai viens jēdzīgs starts, tad var secināt, ka nesmaidīšana mani ātrāku padarījusi nav.

Nākamajā skrējienā jāmēģina atslābt un izbaudīt skrējienu. Moš palīdz. Laigan es nezinu, vai pusotru stundu smaidot man sejā neiemetīsies krampis.

 

Četras dažkārtas, kad skrējējam nemaz nevajag krutu pulsometru

Mūsdienās lietas maina to ierasto formu. Telefons ir palicis par “gadžetu, kas arī zvana”, tā arī pulsometrs ir palicis par “gadžetu, kas arī mēra pulsu”. Bet līdzīgi, kā atrodas cilvēki, kuri telefonu lieto tikai zvanīšanai un sms (Čau, Māri!), pastāv arī cilvēki, kuri no pulsometra ir sagaida tikai vienu funkciju – … jā pareizi… pulsa mērīšanu. Ar opcionālu hronometru un ideālā gadījumā – laika piereģistrēšanu pa intervāliem (100m, 200m, 1km, utt).

Es vairākus gadus domāju – nu kurš gan gribētu [telefonu, ko nevar noglāstīt], pulsometru bez GPS, laktāta testa, konferansjē, virtuālā partnera, wifi, barometriskā altimetra, personīgā barristas, kustomizētiem vorkautiem (custom workout), bez iespējas kartē skatīties kur esi skrējis un vakaros kā bērnam priecāties par visvisādiem krāsainiem grafikiem tiešsaistē.

Nesen skrienot pa stādionu (garais “ā” nav kļūda, man liekas, ka tā izskatās stilīgi) es pēkšņi dabūju apgaismību no skaidrām naksnīgām debesīm – ak tad TĀPĒC joprojām pastāv lētie pulsometri. Continue reading

© 2018 Bannijs Skrien

Theme by Anders NorénUp ↑