Biš par želejām LTK kontekstā

Labdien, cienītie skrējēji un skrējējas. Straujiem soļiem tuvojas Gada Sporta Notikums – Lattelecom maratons 2016. Ja paklausīties plašsaziņas līdzekļus, tad principā citu skriešanas pasākumu Latvijā nav – skriešanas sezona sākas 2 nedēļas pirms LTK un beidzas tai pašā dienā. Labi, cepiens par LTK lai paliek citai reizei, šoreiz nedaudz par katra skrējēja svarīgāko pārtiku skriešanas laikā – želejām. Pavisam nedaudz, jo esmu ievērojis pastiprinātu komunikāciju no mūsu 3 sporta veikaliem šajā sakarā.

Tātad – ir divu veidu skrējēji – tie kuriem želejas vajag un tie kuriem nevajag. Tie pirmie ir labi ja 10% no visiem skrējējiem, tāpēc es varu droši teikt klusītēm pārējiem 90% – BEIDZIET RĪT ŽELEJAS. Un nevis tāpēc ka Jums tās nepalīdzēs (visticamāk ka pie Jūsu ātrumiem un nepareizas skriešanas tās arī nepalīdzēs), bet drīzāk tāpēc, ka Jūs neesat ne Ansīši ne Grietiņas, tādēļ nav jēgas aiz sevis atstāt sidrabainu drupačiņu taciņu. A necūkot Jūs nemākat.

Pērn LTK2015 laikā ar Malderu stāvējām malā un uzmundrinājām skrējējus. Tas pats par sevi ir smieklīgs process, bet es tā no malas pirmo reizi pamanīju to netīro šmuci ko aiz sevis atstāj dučiem tūkstošu liels skrējēju leģions. Nu labi, plasmasas glāzītes, banānu mīziņas – okej, tās vismaz ir vienkopus un brīvprātīgie (vispār pēc ekonomikas teorijas – vergi) tās vāc.

Bet tās želejas.

Smiekli nāk vērojot kā cilvēki skrien apkrāvušies ar 10 želejām pusmaratona distancē. Bļin, tev viņas nevajag, tu neskrien tik ātri lai tev no tām būtu kaut neliela jēga.

Raudiens nāk vērojot, kā šitie cilvēki aiz sevis atstāj krāsainu želejiepakojumu čupas. Tā bilde augšā šitam rakstam ir uzņemta pērn LTK maratonā. un tie iepakojumi ir savākti 5 metru rādiusā. Citiem vārdiem sakot, ~200 iepakojumi kilometrā un ~5000 iepakojumi pa visu trasi. Reāli gan jau vairāk. Un tie nav nekādi recyclable waste material design. Tos vēl mūsu pēcteči postapokaliptiskajā pasaulē izmantos kā spīdīgas rotas.

Protams, ir cilvēki, kam želejas ir nepieciešamas – vai nu ātriem skrējējiem (nu tiešām ātriem) vai nu ilgiem skrējējiem (maratonistiem, kas pērn bija 14% no kopējā dalībnieku skaita).

Es pats želejas neēdu. Es neēdu neko skrējienos zem 2h. Un skrējienos virs 2h es apēdu kādu haribo lācīti (paku) vai banana vai marmelādi (BBPU forever!). Vienreiz apēdu želeju – tikai vēders sašķobijās, rezultāts no tā labāks ar nebija.

Vai Jūs ēdat želejas? Kādās distancēs Jūs to darat? Jums palīdz? Kur Jūs liekat iepakojumu? Ko Jūs izjūtat, kad Jūsu acu priekšā čiksa aerobikas kedās nomet iepakojumu zemē un tad uztaisa selfiju uz vecrīgas fona?

Bet pa lielam, cienītā masa, nerijiet želejas. Jums tās nevajag. Nu goda vārds. Un ja ēdiet, tad, “neesi pinpis” un nemet to sūda iepakojumu zemē.

 

 

14 Comments

  1. Reizēm lietoju garākos par maratonu skrējienos. Pusmaratonā varbūt kādreiz esmu pamēģinājis – nevajag.
    Garajos skrējienos parasti bija soma līdzi, tur arī sabāzu atpakaļ iepakojumus.
    Man liekas, vienīgais, ko varu un gribu darīt “Čiksas” sakarā, ir savākt gružus, kad man to gribas. Man patīk dzīvot tīrā vidē, tāpēc laiku pa laikam mēdzu sakopt arī tur, kur citi gružojuši.

    • bannijs

      April 29, 2016 at 8:23 am

      Kautkur lielās talkas sakarā bija teikts “lielā talka ir kad tie, kas nemēslo, savāc aiz tiem, kas mēslo”.
      Es domāju, ja redz, kā kāds cūko trasē, tad jāpieskrien klāt un tas želejpapīrs jāatdod atpakaļ.
      Man joprojām gribētos cerēt, ka skrējēji ir diezgan pozitīvi (un ar endorfīniem sakačāti) tēli, tāpēc nesāks izrādīt agresiju, ja kāds norādīs viņiem ka nevajag mēslot.
      No otras puses, ja tas skrējējs skrien ātrāk par tevi, tad pieej pēc tam viņam klāt un pasaki “neuztraucies, es savācu to papīrīti”.

  2. Varu komentēt par savu neizmērojami lielo pieredzi želeju lietošanas lauciņā – esmu tādu mantu lietojis tieši vienu reizi mūžā. Lielais notikums atgadījās 2011. gada 13. martā (jā, pareizi sarēķināji, šodien tiešām jubileja – pagājuši tieši 5.125 gadi jeb 5 gadi un tieši pusotrs mēnesis), kad piedalījos VSK Noskrien lielajā izbraukuma koptreniņā Vestienā. Zemapziņā jau laikam biju sācis gatavoties savam pirmajam maratonam un šajā dienā noskrēju savā mūžā līdz tam garāko gabalu – 30 kilometrus. Pēc ~22.5 km skrējējbiedrs Didzis piedāvāja man izmēģināt kaut kādu želeju, jo, ja gribu kādreiz skriet maratonus, tad pie šādām lietām noteikti jāpierod. Tā nu izmēģināju, bet nekādu efektu, protams, no vienas reizes toreiz neizjutu. Varbūt, ka biju vīlies, tāpēc tobrīd arī uzreiz pārtraucu savu želeju lietotāja karjeru.

    Skrienot nekad vēl nav gadījies redzēt, ka kāds nomestu savus krāmus zemē, parasti koncentrējos citām lietām. Bet, ja redzētu, .. gan jau turpinātu koncentrēties savām lietām un neko nepasāktu, jo ar svešiem cilvēkiem runāt nemēdzu.

    • bannijs

      April 29, 2016 at 8:12 am

      Starp citu, a ko tu ēd garos skrējienos? Tu tač neskrien no Rīgas līdz Valmieras tikai ar vakariņām vēderā. Plus vēl tavas nedraudzīgās attiecības ar cukuru vispār izslēdz ātro uzpildi ar želejām.

      • Sen nav skriets nekas garš, tiešām laikam kopš 2015. gada Rīga-Valmiera. Nu senāk, kad vēl skrēju garās sacensības, tad uz beigām iemetu mutē šo to ēdamu, atceros, ka uz RV kontrolpunktiem pirmajā reizē (2014.) biju sagādājis kokosriekstus, riekstu sviestu, krējumu, sierus, melno šokolādi. Otrajā piegājienā (2015.) jau laikam iztiku ar to, kas bija kontrolpunktu oficiālajā piedāvājumā – sieri, desas, gurķi, šokolāde. Īsajās un gludajās ultrās, tādās kā Višķu 50K vai BBPU, neēdu neko.

  3. Želejas ēdu. Vienu veidu. Kas garšo un no kā nepaliek slikti. Līdzi ņemu skrējienos, kur plānots skriet vairāk kā trīs stundas. Tipa stunda-nekas, pusotra- ūdens, ap divām- izotoniskais dzēriens, trīs un vairāk-želeja vai batoniņi.

    Ticu, ka ir cilvēki, kas var noskriet Rīga-Valmiera bez želejām vai kā cita ēdama, es nevaru. Ēdu arī gumijas lāčus un siermaizes.

    Taku skrējienos mēdzu pacelt citiem izkritušus papīrus un aiznest līdz nākamajam dzeršanas punktam uz miskasti.

  4. Kanēr rakstīt neienācīsies tiknēr būs kļūnes.

  5. Kādēļ raksta autors tik ļoti neciešs vīriešu kārtas pārstāvjus ?!
    Skaidrs kā diena ka lielākajai daļai lasītāju vārds- “pinpis” asociēsies ar vīriešu dzimumorgānu- “pimpis”.
    It kā asprātīga vārdu spēle. Bet esmu pārliecināts, ka ikviens vīrietis atbildētu ka “pimpis” ir viena no labākajām lietām ar kuru daba ir viņu apdāvinājusi. Kādēl to izmantot kā lamuvārdu ?!
    Tā pat kā lielākā daļa vīriešu apgalvotu ka “petene” ir viena no labākajām lietām ar kuru daba ir sievieti apdāvinājusi.

  6. Sviests! Cilveks kas sho raksta pilnigi neko neiedz nedz sporta nedz medicina. Zelejas lietojamas ne tikai izejot no distances garuma bet ari individualas sagatavotibas, apstakliem, situacijas, veselibas stavokla. 2 stundu skrejiens nopietni trennetam cilvekam tiesham neprasa zelejas pielietoshanu, taja pasha laika citam tas ir nepiecieshams! Tam japieiet individuali un neka savadak. Kas attiecas uz izlietoto tubinu izmeshanu. Tadelj jau maratonos ir finansialais atbalsts lai nodroshinatu atkritumu savakshanu. Ka sha bezjiedziga raksta autors iedomajas sportistiem tos lipigos flakonus jaliek kabatas? Kaut jasaka pate, lietojot vienu-divus atstaju to somina, ipashi meza apstakljos sacensibas.

    • Ir milzu atšķirība starp `citam tas ir nepiecieshams` un `cits domā, ka viņam tas ir nepieciešams`. Un tieši želeju sakarā diemžēl daudzi šīs lietas jauc..

    • bannijs

      April 29, 2016 at 11:50 am

      Labdien, Zaneta. Paldies par Jūsu komentāru.
      Jums ir taisnība, es neko nejēdzu nedz no sporta, nedz meducīnas, es tik skrienu. Es gan nesaprotu, kāds sakars meducīnai ar želejām, bet nu labi.
      Saruna vispār nebija (nu labi, bija) par želeju nepieciešamību, bet par cūkām. Un tā kā cilvēks neprot necūkot, tad nevaig viņam tās želejas. Un 90% cilvēku želejas patiešām nevajag. Nu to tak nevar noliegt.

      Bet vispār, ja šitais “Tadelj jau maratonos ir finansialais atbalsts lai nodroshinatu atkritumu savakshanu” ir attaisnojums piedrazot Latviju 3 nedēļas pēc “Lielās talkas”, jo “sportistiem tos lipigos flakonus jaliek kabatas”, nu tad man, bāc, nav ko teikt.

      Daudzi man ir teikuši, ka man nav tiesības teikt to ko saku, tad ziniet, Jums nav tiesības mest ārā izlietotus iepakojumus tikai tāpēc ka tie ir “lipīgi” un “fui” un “vee” un “kaka” un “Cilveks kas sho raksta pilnigi neko neiedz nedz sporta nedz medicina”.
      Tas ir pilnīgi tas pats kas čurāt Doma laukumā pa vidu – man tipa baigi vaig, biksēs čurāt negribas, Rīgas Dome nav parūpējusies par mazmājiņu uz katra stūra un gan jau lietus noskalos.

Leave a Reply

Your email address will not be published.

*

© 2017 Bannijs Skrien

Theme by Anders NorénUp ↑